Ņipra kundze brauc ar džipu

Viss raksts

Aija Socka 

Kārsavas novada Mērdzenes pagastā ikviens, šķiet, zina smaidīgo un laipno Annu PAKLONI, kura atgriezusies uz savu dzimto pagastu no tālās Beļģijas.

Uz viņas pašreizējām mājām, ko iegādājusies no kādas savas dzimtas sievietes, redzama norāde Karaši. Nosaukums izvēlēts par godu zivīm, kas ielaistas dīķī, kā arī savai dzimtajai latgaliešu valodai.

Saruna ar dzīvespriecīgo kundzi iedvesmo un priecē. Cilvēks savā mūžā daudz mācījies, strādājis un piedzīvojis.

Latgaliešu  valoda – visskaistākā

Annas kundze prot sarunāties vairākās valodās, ir tulkojusi grāmatas un dokumentus, darbojusies kā gide, vadot dažādu valstu tūristu delegācijas… Jā, tūristiem viņa mēdza teikt, ka ir Anna no Ludzas apriņķa Mērdzenes pagasta Pūdinavas. Cilvēkam, kurš pārzina vairākas valodas, apskatījis vairākas zemes, jautājām, kura tad valoda ir visskaistākā? Anna pārliecinoši atbild, ka tā ir latgaliešu valoda. Dzimtā, tēva un mātes valoda. Viņa atklāj, ka Beļģijā dzīvo daudz gudru un izglītotu latviešu. Atceras, ka māsa Ikšķilē dažkārt teikusi – pamet ar akmeni, trāpīsi latgalietim. Valodas viņai interesējušas un padevušās kopš bērnības. Par katru no tām viņai savs viedoklis. Piemēram, vācu valoda, kā atzīst kundze, esot pietiekami sarežģīta. Valodu zināšanas papildinājusi arī universitātē, jo studējusi filoloģiju. Sarunas gaitā dzirdam vienu otru dziesmu krievu valodā, dažus izteikumus franču valodā, kas, šķiet, skan kā maiga melodija. Latviešu valodu viņa mācījusi arī saviem bērniem – meitām un dēliem, kuri dzimuši Beļģijā. 1954. gadā viņa apprecējās, vīrs nāca no Rēzeknes. Runājot par precībām, viņa atzīst, ka cilvēkam jāprecas ar savas ticības un tautības pārstāvi, ar svešiniekiem nevajagot maisīties. Tomēr dzīve ir dzīve. Pēc brīža uzzinām, ka viena no Annas kundzes meitām savulaik apprecējusies ar japāņu tautības cilvēku. Priecājas, ka viņiem piedzimuši skaisti bērni.

Atceras  pozitīvo

Taujājam, kā Anna vada dienas, ko labu dara? Kundze ir sajūsmā par dabu, priecājas par putnu dziesmām, stāsta, kā rītos aplūko puķes, ābeles, kā sajūsminās par visu dzīvo. Vēl viņas aiz­raušanās ir grāmatas. Lasa dažādās valodās, šo­brīd uz galda ir grāmata krievu valodā un enciklopēdija franču valodā. Pie grāmatām redzams arī laikraksts Ludzas Zeme. Izrādās, ka, pāršķirstot avīzi, tiek meklēti pozitīvi (bez pārspīlējumiem, neaizmirstot, ka dzīve nav salda kā medus) raksti. Kundze neslēpj, ka jebkurā cilvēkā redz labo. Piemēram, priecājas, ja cilvēks ir strādīgs, pieverot acis uz kādu viņa negatīvo īpašību vai aizraušanos. Kavējoties atmiņās, Anna uzsver, ka atceras un stāsta tikai labo, lai arī dzīvē bijis visādi. Tikšanās laikā mums parāda albumu, bet saka, ka nemēdz bieži pāršķirstīt lapas, jo neesot tam laika. Redzam, cik sapucēti un skaisti cilvēki (Annas vecāki, brāļi, māsas un citi) iemūžināti fotogrāfijās.

Māte  pārmeta  lielu  krustu

Annas kundzei rit jau 90. dzīves gads, tomēr spilgtā atmiņā joprojām tas skats, kad māte, pavadot viņu nezināmā un tālā ceļā, pārmeta krustu. Annai tad bijuši vien 17 gadi, kad vācieši lika iejūgt zirgu un doties viņiem līdzi. Tas skats, kad pavērusies atpakaļ un pēdējo reizi redzējusi savu māti, viņai iegūlis atmiņā uz mūžu. Vēlāk gan saviem tuviniekiem rakstījusi vēstules, māte vismaz uzzinājusi, ka meita dzīva, ka beigusi skolu. Iespējams, mātes svētība sargāja tālajos dzīves ceļos. Palīdzēja laimīgi nokļūt Rīgā, tad Vācijā, vēlāk – Beļģijā.

Ar  bīskapa  B. Sloskāna  svētību

Annas istabā redzamas vairākas bīskapa Boļe­slava Sloskāna fotogrāfijas. Par viņu saimniece runā ar lielu cieņu un mīlestību. Pateicoties bīskapam, Anna (arī daudzi citi jaunieši no Latvijas) nokļuva Beļģijā, ieguva izglītību. Uzzinājusi, ka Beļģijā ir tāds bīskaps B. Sloskāns, Anna viņam savulaik uzrakstījusi vēstuli. Viņš bija cilvēks, kurš Annai uzdāvinājis pirmo franču valodas gramatikas grāmatu. Stāstot par citām bildēm, kas piestiprinātas pie sienas un griestiem, Anna atzīst, ka te ir gan garīgā vara (Kristus ar apustuļiem), gan laicīgā vara (žandarms uz zirga, ko uzdāvinājuši beļģi).

Gribējās  piedzīvojumu

Briselē Anna strādāja Baltijas informācijas centrā, vīrs bija Eiropas koledžas administratīvais direktors. Viņu bērni darbojas juridiskajā, banku un apdrošināšanas jomā. Pār­lapojot Annas dzīves grāmatas lappuses, jautājam, vai nenožēlo, ka nepalika Latvijā. — Man gribējās piedzīvojumu, — viņa saka. Cik noprotu, saimniece ne­vēlas atklāt katru savas dvēseles stūrīti. Un tas nav vajadzīgs. Iespējams, ka kādreiz sāpējusi sirds par tēva mājām, dzimteni, bet viņa to mums nesaka. Vien piebilst, ka šobrīd viņai te ļoti patīk. Latvijā neesot skumja dzīve. Varam piekrist, protams, ar piebildi, ja vien tikai pats spēj un gribi saskatīt un radīt tās lietas, kas priecē.

Publicēts 22 JŪLIJS 2016

Noklikšķiniet uz zvaigznes, lai to novērtētu!

Vidējais vērtējums / 5.

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.